Laika cilpa

9. nodala

1941 gads

Svesinieks pazuda svilpojosa tumsa. Sarovs paskatijas apkart, censoties saprast, kur vins vareja pazust, tacu uzreiz saprata, ka tas ir bezjedzigi. Apkart nebija nevienas dveseles. Tumsie stadiona valni izskatijas satraucosi un lemti. Vins ienida tuksos stadionus un centas uz sacensibam neierasties parak agri, lai gan pats nesaprata, no kurienes tads ieradums, precizak, gandriz neiroze.

Paris reizes, kad vins uz svarigam sacikstem ieradas aizmuguri, praktiski neatstadams laika iesildities, treneris Pjotrs Andrejevics vinu gandriz izsita – vinam, protams, nebija ne jausmas, ka Ilja paguvis iesildities. nu ne stadiona, bet turpat netalu, parka ar miniaturu struklaku kupla bronzas Kupidona forma, kur atradas neliels fiziskas treninu laukums. Parsteigti pensionari, skatoties uz jaunekli sporta forma ar uzrakstu “PSRS” uz muguras, kurs intensivi iesildijas, lukojoties uz dukojoso stadionu, sarauca pieri, censoties atcereties neskaidri pazistamu seju, bet gandriz nevienu no. vini vareja domat, ka tas ir pats Ilja Sarovs, jauna vieglatletikas zvaigzne, kurs pec dazam minutem aizvadis sacikstes Lokomotiv stadiona un ar nesatricinamu skatienu izpilda izlecienus un pietupienus, liekot jauniem viriesiem un sievietem. nedaudz vairak par 50”, lai saspiestu vederu un energiskak pagrieztu rumpi un citas kermena dalas.

Veja brazma izlauzas cauri stadiona neredzamajam blodinai, dungoja tiesnesu torni un lika vibret tuksajiem karogu mastiem. Vinam skita, ka stadions atdzivojas, nodrebeja mirdzosa daudzbalsiba, gaidot kautinus, un peksni kaut kur, augstam sienam paslepta bloda, atskaneja saviens, sapigi lidzigs starta pistoles skanai.

Sarovs instinktivi paraustija. Vizija uzreiz pazuda, bet saviens, acimredzot, bija ists. Ripojosa atbalss ripoja pa gaisu, atspideja no pelekajam sienam un karajas loti tuvu.

– Beidz! – atskaneja asa balss. – Beidz, kam es stastu!

Vini kliedza no centralas ieejas puses, tiesi taja vieta, kur fotografija vins pozeja blakus nepazistamam virietim, turot paduse gaisu somu, pilnu ar naudu.

Sarovs nedaudz apsedas un, paskatijies apkart, lenam atkapas gerbtuves virziena. Acimredzot vini vinam nekliedza, tacu pustumsa, ko ik pa bridim apgaismoja no aiz makoniem uznirstosais meness, neko nevareja drosi pateikt.

Aizslepies aiz betona bluka, vins piesardzigi paskatijas ara. Smagi ejot, divi viriesi ar sautenem rokas izskreja no stadiona malas uz celu pa laukumu, no kurienes vins bija nacis. Pec paris minutem viniem sekoja maza auguma virietis civildrebes. Vina roka pazibeja pistole. Pie gaismas celina, kas iet apkart stadionam, virietis peksni apstajas un, spelejoties ar ieroci, paskatijas uz gerbtuvi. Vinus skira apmeram cetrdesmit metri. Sarovs juta sviedru krelles, kas teceja pa muguru. Vejs peksni apklusa un kluva neparasti kluss – tikai tala kanonade rietumos ka nepiemerots fons partrauca so klusumu.

Virietis parvietojas no kajas uz kaju. Smiltis ciksteja zem zabaka. Vins aizsmacis un specigi klepoja, izsplava flegmu un dusmigi lamaja.

Ne dzivs, ne miris Sarovs piespiedas pie aukstas, raupjas sienas. Ja jaskrien, tad kur? Vins ieskatijas tumsa – aiz meza joslas, kas iezogoja stadionu, nekas nebija redzams. Tur leja ir augsts zogs. Ja jums jaskrien, jums bus jalec pari. Sarovs aiztureja elpu, saraujies ka atspere, viena mirkli gatavs saluzt. Katra vina kermena suna saspringa, it ka vins sastinga starta, stadions sastinga, baididamies elpot, un neredzamie skatitaji skatijas uz tiesnesi.

Virietis atkal pakratija kaju, leni, it ka kaut ko berzejot, un tad tabakas smaka sasniedza Sarovu – civilvirs smekeja, skatijas apkart. Tad vins nometa cigareti zeme, paskatijas uz kapnem, kas veda uz stadionu, un atri devas pec kaujiniekiem, kuri bija aizbegusi pa prieksu.

Sarovs piesardzigi paskatijas ara no vaka. Virietis iznaca pa vartiem, kas bija nedaudz atverti zoga, apgriezas un ietina kede – tacu kedei nebija sledzenes. Velreiz paskatoties uz stadionu, civilvirs pazuda ena.

Nogaidijis vel desmit minutes, vins peksni sajuta specigu trici – skita, ka vina kermenis sitas krampjos – aukstums un mirstigas briesmas lika par sevi manit. Un, kad patrulas prieksnieks beidzot devas prom, spriedze sabruka. Sarovs nolaida plaukstas slapja zeme, skaitija lidz desmit, koncentrejot vedera karstuma kamolu, ka to darija pirms sacensibam, un, kad trice norima, ar ravienu piecelas kajas. Noliecies vins skreja uz vartu pusi. Man bija jadodas prom, pirms kads cits ieradas seit.

Pie pagrieziena vins samazinaja atrumu un paskatijas uz stadiona kapnem. Acis, pieradusas pie tumsas, satvera plankumu – bezveidigu, ka netirumu kaudzi, kuru te bija daudz, un tomer visa pilseta tas izskatijas kaut ka biedejosi.

Parvarejis kardinajumu nekavejoties izskriet no zoga, Sarovs klausijas un pieskreja pie kaudzes. Noliecies, lai tumsa saprastu, kas tas ir, vins uzreiz atkapas. Vina skatijas viriesa nedzivas stikla acis, ar kuru vins tikko bija runajis gerbtuve.

"Treneris…" vins cuksteja, parakmenojies no sausmam. Vins paskatijas uz augsu un ieraudzija pasu arku, kur tika uznemta fotografija – un peksni vina atmina ar apbrinojamu skaidribu paradijas saulaina jauka diena, piepildita ar smiekliem, priecigam cilveku balsim, stadiona salkonu. vakar.

Vins stav pie arkas blakus trenerim, garam gaja iemilejies paris un vins uzsauca viniem, puisi pagriezas. Ieraugot sportistu Dinamo krekla, vini vinu uzreiz atpazina un saka smaidit.

– Andrejs Viktorovics! – puisis iesaucas, – vai tiesam tu? Ta ir patiesiba?!

Vins pamaja ar galvu un ari plati pasmaidija.

– Vai jus varetu mani nofotografet ar manu treneri? – Sarovs jautaja puisim un vins uzreiz piekrita.

Kameras aizvars noklikskinaja, Sarovs pagriezas, turpinot smaidit, un satvera trenera skatienu enu, it ka starp viniem butu lidojis kaut kas tumss un nepatikams.

Vins ciesi satvera somu, kas patikami sildija vina kermeni, un sniedzas pec kameras.

Meitene jautaja:

– Vai tu dosi mums autografu? Atvainojiet, nav neka cita, uz ko rakstit,” vina apmulsusi sacija, pastiepot sokolades kasti. – Cita puse.

Sarovs pagriezas pret treneri.

– Dod man savu pildspalvu, Aleksandr Andrejevic!

Vins iznema no krusu kabatas pildspalvu. Sarovs netisam pieskaras vina pirkstiem. Neskatoties uz silto vakaru, tie bija auksti ka ledus.

Vins parakstija sokolades kastiti, un puisi devas uz stadionu, atstajot sportistu un treneri pie arkas.

"Ir pienacis laiks," virietis peksni teica. – Atlikusas piecas minutes. Jus kavejat, ka vienmer. “Vins verigi paskatijas uz Sarovu, un vina skatiena pazibeja tas pats divainais aukstums.

– Varbut vins uzmineja, vai kaut ka uzzinaja? – domaja Sarovs. – Ne… tas nevar but…

– Turiet kameru! – Vins pasniedza fotoaparatu trenerim. – skreju uz startu.

– Dod man ari somu! Kur tu to liksi?

Sarovs pasmaidija, bet smaids bija piespiedu un nedabisks.

– Ja, seit… man nav… neka svariga, es to nometisu tur uz solina, neviens to nepanems.

Treneris paskatijas uz vinu, it ka izsverdams vina atbildi. Tad vins pakratija galvu un mazliet skumji sacija:

"Galvenais ir neaizmirstiet, kur to atstajat velak."

Sarovs paskatijas uz guloso kermeni. Vins notupas sev prieksa un, ar grutibam parvarot sevi, iekeras lika iekseja kabata. Vina roka pieskaras kaut kam siltam un slapjam, un vienu bridi vinam skita, ka virietis vel ir dzivs. Gandriz kliedzot, lai izsauktu palidzibu, Sarovs ar otru roku meginaja atrast pulsu kakla, tacu veltigi. Vins bija miris.