Laika cilpa

Beidzot, aptaustijis maku, vins to izvilka un ieraudzija, ka vina pirksti ir notraipiti tumsi. Vins atri iebaza maku kabata un noslaucija roku trenera biksu kaja.

"Aleksandrs Andrejevics…" Sarovs cuksteja. – Kapec tu mani neaptureji…

Vins piecelas kajas. Mana galva griezas.

"Neaizmirstiet velak, kur to atstajat," trenera vardi dega vina smadzenes.

Kur vins vareja paslept naudu? Protams, si nebija vieniga reize. Kaut kur bija sleptuve, tagad vinam loti noderetu. Un ne tikai vinam.

Sarovs velreiz paskatijas uz nekustigo trenera kermeni, kuru vins nekad nebija redzejis – vismaz taja cita, turpmakaja dzive vins noputas, uzmanigi aizvera mirusa viriesa plakstinus, piecelas un skreja uz vartiem.

Mums bija jasteidzas. Vins peksni nodomaja, ka berni, vina berni, par kuriem vins bija atbildigs, drosi vien jau ir uzzinajusi patiesibu – ne to, ka svesa meitene… ka vinu sauca… skiet, Katja, stastija viniem vardos, bet patiesiba – kad debesis varijas no spradzieniem pretgaisa saviniem, tie tev mugura kliedz “Stop, es sausu!”, un nez no kurienes paradas divaini cilveki, kas izstaro tumsu un briesmas, ka elles prieksvestnesi, dara savu darbu un aiziet, atstajot tevi vienatne ar sevi un kluso jautajumu: “Kad pienaks mana karta?

Sarovs uzmanigi loznaja gar zogu – cels, pa kuru patrula (vai kas vini bija), izgaja uz sosejas, pa kuru pluda cilveku upe. Aiz kalna nebija redzami cilveki, tacu nepartraukta dukona, kas naca no turienes, nedaudz atgadinaja divainu nebeidzamu piedziedajumu, kas iestredzis uz vienas bezgaligas zemas nots.

Vins nodrebeja un atcerejas adresi, ko virietis gerbtuve vinam bija pateicis. Lai tur noklutu, bija jaiziet uz Shchelkovskoje sosejas, kas nozime, ka uz Bolshaya Cherkizovskaya un nebija iespejams izvairities no satiksanas ar cilvekiem.

Parravis meteli, vins atri gaja uz prieksu, ar acim atzimejot visas briesmas, kas varetu sagaidit. Pirms sasniedza Cerkizovskaju, kreisaja puse vins ieraudzija lielu koka maju. Uz fasades karajas liela taisnstura zime ar lieliem, melniem burtiem uzzimetiem vardiem “Policija”.

Kads virietis staveja uz kapnem un ieskatijas bezgaligaja puli. Vins bija gerbies adas jaka ar krusteniskam jostam. Vinam pie saniem karajas maks. Virietis klusedams smekeja. Sarovs uzreiz saprata, ka no tiksanas ar vinu nevar izvairities, un, visticamak, tas vinam neko labu nesolija.

Pa kreisi uz celina sastingusi staveja nezinamas markas viegla automasina, nedaudz talak, nedaudz pirms pasas majas sasniegsanas, bija neliels koka stends. Sarovs nedaudz samazinaja atrumu un paskatijas uz vinu. Vajadzeja izdomat, ko teikt policistam, no kurienes vins nak un kur dodas. Un prieks kam. Ja vins butu bijis puli, jautajumi nerastos, bet vins nak no stadiona puses, un tur…neviens cilveks un patrula tikko nav skrejusi garam, kas sava, ka vini drosi vien domaja, marodieris vai iebrucejs, bet patiesiba vins treneris.

Mana galva drudzaini lekaja domas. Vins sastinga pie stenda, pat nemeginot paskatities uz to, kas tur rakstits. Un, kad smaga roka uzkrita vinam uz pleca un acis dzela no specigajiem cigaresu dumiem, vins nodrebeja. Mana dvesele iegrima papezos.

– Vai jus kadu atpazistat? – vins dzirdeja aizsmakusu, bet diezgan patikamu viriesa balsi.

Sarovs uzreiz nesaprata, ko virietis jauta. Pirma doma bija, ka jautajums attiecas uz tiem cilvekiem, kuri staiga pa Cerkizovskaju – begliem, begliem no valsts rietumu nomalem: ka vins tos pazist?

Bet, kad pirmais apjukums pargaja un vina skatiens bija versts uz tafeli, vins peksni ieraudzija, ka virsu bija rakstits: "Policija vinus mekle." Un zemak ir pieci vai sesi portreti, kas uzzimeti un atveidoti tik pretiga kvalitate, ka diez vai kads sos cilvekus atpazitu par noziedzniekiem, pat ja vini saskartos ar tiem aci pret aci.

Sarovs lenam raudzijas no vienas sejas uz otru – visparigus vaibstus, protams, vareja uzminet, bet neko vairak.

Virietis pacietigi gaidija un Sarovs saprata, ka ipasi nesteidzas, jo bija iespiedis savu upuri sturi. Vins pat nesteidzas saprast, kurs ir atgriezies pie vina, petot deli.

Skita, ka laiks ir apstajies. Cilveku plusma sastinga, neatskiramas sarunas un lidmasinu dardona debesis sastinga.

Sarovs paskatijas uz pedejo portretu. Vins uzreiz nesaprata un pat nevareja izskirt seju – ar roku zimetais identitates komplekts bija loti nobruzats, it ka tas butu tur karajies vairakus gadus. Cieta, tieva seja paskatijas uz vinu. Isi apgriezti mati, augstpratigs skielums, izteikti vaigu kauli, tievs taisns deguns ar kupri. Uz pieres ir vai nu rieva, vai rieva, divaini tik jaunam vecumam. Vai varbut reta.

Hipnotiskais skatiens, ko vareja saskatit pat saja neaprakstama portreta, bija nogurdinats ar nepieludzamu nezelibu.

– Vai tu tiesam zini? – atkal atskaneja viriesa balss. Identitates sokets, Sarovs pilniba aizmirsa par savu klatbutni.

– Ja. Tas ir… skiet… – vins pagriezas un virietis, kurs izradijas diezgan nepatikams izskatam tik izskatigam baritonam, viegli atkapas.

– Bah! – vins kliedza. – Tas esi tu! Un es domaju, kas tas nak no stadiona, tagad es atri parbaudisu vina dokumentus… Un tas ir pats Andrejs Emeljanovs! Nevar but! Es neticu savam acim!

Sarovs samulsa, pasmaidija savu burvigako smaidu un noplatija rokas.

– Es atnacu seit, lai atvaditos…

– Uz prieksu?

Sarovs pamaja.

Virietis sapnaini domaja.

– Ja… bija lietas… – vins paskatijas uz stadionu. "Musejie tur tikko piekera parkapeju… vai jus vinu neredzejat?"

– Ne, es tikai paskatijos no malas… nekas…

– Vai atceries, ka finisa taisne apsteidzi Konovalovu labako desmitnieka? – virietis pamaja ar galvu. – Tad Zirgs bija pirmais, neviens uz tevi nedereja. Un es… – vins viltigi piemiedza aci, – visu savu naudu liku uz tevi! Protams, mes nevaram, tie ir aizliegti… bet…

Sarovs atkal pasmaidija.

– Ja tas ir kluss, tad tas ir iespejams.

"Pa labi!"

– Un tad vins panema piecpadsmit tukstosus! Iedomajies!

Sarovs nosvilpa.

– Varbut pats negaidiji, ka uzvaresi? Vai ari jus zinajat no pasa sakuma? "Es vienmer gribeju jums uzdot so jautajumu," atzina drosibas virsnieks.

Ja vins atcerejas… tomer, lai netrauceti turpinatu savu celu, vinam vajadzeja atcereties.

"Es gribeju uzvaret," klusi sacija Sarovs. Vina balss skaneja nedabiski, it ka ta nepiederetu vinam, bet nozagta tai otrai personai, ari skrejejam Andrejam Emeljanovam. – Es loti gribeju.