Pazudu??s dv?seles. Vec? mui?a

– Tu mani aizvaino, mans kungs. Protams, vina bija mana sieva. Ka nebija? Visi vinu pazina, visi mani apskauda un teica: "Ak, kada sieviete vinam ir." Bet es pats toreiz vel biju wow. Ja, es biju. Vai atceries, mans kungs?

Kungs steigsus piekritosi pamaja ar galvu, iedzera malku tejas un skatijas uz rozu krumu, par kuru duca bite.

"Tatad, ka es jums jau teicu: nakti seit notiek kaut kas slikts, vina saka nakt pie manis."

– Ja, ja, tu man teici, es atceros. Es pat izgaju no savrupmajas tavu stulbo stastu del un naksnoju seit. Un es nevienu neredzeju, lai gan tu zvereji un zvereji, ka tevi vaja tavas “sievas” spoks.

– Pile, acimredzot tu vinu aizbiedeji. Iespejams, ari pec naves parastajiem cilvekiem joprojam ir ciena pret saviem saimniekiem. Bet es vinu redzeju vel vairakas reizes. Reiz, kad devos uz ciemu pec krajumiem un aizkavejos. Bija jau tumss, aizsledzu vartus un jutu, ka ir auksts ka ziema. Pagriezos un ieraudziju: vina gaja no dika, pastiepdama pret mani rokas. Izmetu somu un metos uz maju, knapi paspeju aizvert durvis, kad vina paskatijas pa logu. Bet es neuzdrosinajos iet ieksa: man tur bija ieberta sals, un pie sienas karajas krucifikss. Es visu nakti neguleju, klausijos, ka vina klist apkart. Jus drosi vien neatceraties to nakti, mans kungs?

"Es atceros, Montij, es joprojam atceros." Un es atceros saplisuso piena kruzi un tela galas gabalu, ko tu meti pie vartiem. Peles vai kadi citi dzivnieki vinu sakoslaja ta, ka nekas cits ka kauli nepalika pari. Ka jus varat to aizmirst?

Montijs nepieversa siem vardiem nekadu uzmanibu un sacija:

– Un kops ta laika vina saka paradities arvien biezak. Pedejo nedelu katru dienu.

"Tatad tas nozime, ka vina ir ta, kas nogalina putnus, salauz laternas un nogalinaja manu suni?"

– Nu kurs vel? Protams, ka vina ir. Jus pats esat daudzkart parliecinats: varti ir aizverti, jus nevarat vienkarsi tikt pie mums. Un nekadu pedu. Tas ir spoka darbs. Ar Dievu.

Kungs neatbildeja, pabeidza teju un kadu laiku sedeja klusedams, skatidamies uz dzelteno rozi, kas taja rita bija uzziedejusi. Vinam skita, ka vins uztvera vinas briniskigo aromatu, bet, iespejams, ta bija vina izteles viltiba: apkart bija daudz ziedu, un katrs no tiem izdalija aromatu. Montijs piepildija kruzi un gaidija, kad ipasnieks piekritis vinu uzrunat. Vins izgaja no savam domam un teica:

– Pienemsim, ka es tev ticeju. Tad rodas jauni jautajumi. Pirmkart, ka vina seit nokluva? Otrkart, ko vina velas? Kapec vins izposta ipasumu un dara launu?

– Ja, ja es butu zinajis, es uzreiz pateiktu. Sis sievietes, noskaidrojiet, kas viniem ir prata. Un ari manejais ir miris. Vins nevar rast mieru nakamaja pasaule, ka man paskaidroja tevs Jakovs. Varbut vina mani tik loti mileja, ka nevareja mani palaist. Vai varbut tapec, ka vina nomira nevis kristiga veida. Tevs Jakovs ta teica, vini saka, visticamak.

Kungs zinkarigi paskatijas uz Montiju, it ka redzetu vinu pirmo reizi.

– Bet tu nekad par to nerunaji. Tas ir kaut kas jauns. Ka tas gadijas, ka palikat bez milotas sievas? Un kapec tu nolemi man to pastastit sodien? Cik atceros, vina vienkarsi aizbega no sejienes. Tapat ka parejie. Es domaju, ka vina ir dziva un vesela, vina jau sen atrada sev citu viru, bet vina pat neatceras tevi.

– Par ko jus runajat, mans kungs! Ja, vina nekad nemirs! Vina nav tada! Vina mani mileja. Un vins kluseja, jo baidijas sadusmot spoku ar neuzmanigu vardu. Un tagad sirdi jutu, ka vina ir aizgajusi, nomierinajusies un mus vairs netrauces. Tas smagi nospieda manu dveseli, tapec es nolemu jums pastastit. Vina ir pasnavniece. Nogalinaja sevi. To aizliedz gan dieviskie, gan cilveciskie likumi. Tapec nemieriga dvesele klida, nevareja tikt atbrivota no sis nastas. Un tagad svetais tevs vinu ir licis miera.

Kungs skindedams nolika tukso kruzi uz apakstasites, kaut ko domadams. Tad vins noputas un pagriezas pret darznieku:

– Ka tas notika, Montij?

– Nu, tagad mes varam par to runat, tagad, iespejams, nav bail vinu sadusmot. Vina pakaras, mans kungs. Vina noznaudza sevi, mana nabaga maza sieva. Vina nenomira ka cilveks, ak, ne ka cilveks. Ieraugot vinu, zilu, izspiedusam acim, notraipita balta kleita, no skumjam nokritu zeme. Un skita, ka vina tik parmetosi skatijas uz mani un supojas uz prieksu un atpakal. Un vina bija visa zila, vina tur karajas visu nakti.

Kungs, kas tobrid mazgaja cepumu ar smarzigu dzerienu, riebuma saviebas. Vins nolika kruzi uz galda un piecelas.

– Man jaiet, Montij. Saglabajiet cepumus, ta ir davana. Sakopiet seit, – vins noradija uz galdu, – es tikmer apbrauksu un paskatisos, vai viss ir kartiba. Un netrauce mani vairs ar saviem stastiem par spokiem, gobliniem, lauminam un citam blenam.

Nogajis piecdesmit pedas un sasniedzis brugeto taku, Kungs pagriezas un pamaja ar roku darzniekam:

"Es gandriz aizmirsu, Montij," vins teica stingra toni, "es tev teicu novilkt kurpes, kad ieiesit maja." Ipasuma jabut nevainojama kartiba un tiriba, bet netirumu gabali uz gridas ir nepienemami! Novac to no krutim un neliec man par to velreiz atgadinat!

Darznieks bija parsteigts, neizpratne saskrapeja pinkaino galvu un izpleta rokas, no kuram viena bija tejkanna, bet otra kresls:

– Ka paveli, meistar, ka pasuti.

* * *

Dienas vilkas vienmeriga, nesteidziga seciba. Ipasuma valdija miers: netika atrasti beigti dzivnieki vai putni, izraveti krumi, asins pelkes vai citas “pazimes”, ka tas sauca Montijs. Nomierinajies, Kungs saka biezak sutit darznieku uz ciemu: papildinat krajumus un tikai uzzinat jaunumus, ja vinam paveicas.

West Hantershire ir vieta, kas atrodas talu no civilizetas pasaules: tikai blivi mezi, lauki un mazi ciemati, kas izkaisiti sur un tur. Tuvaka pilseta Densforta atrodas 100 judzes bezcela attaluma, zirga mugura, un ir gandriz neiespejami dabut rokas pat pagajusa gada laikrakstu, nemaz nerunajot par jaunako presi. Viram pietruka tie laiki, kad bijusais kungs atgriezas no saviem celojumiem, nesot uz savrupmaju izsmalcinatus vinus, aizjuras edienus, ka ari ipasu garu, civilizacijas garu, kura obligatais atributs bija avizes.

Celojosie tirgotaji sajos apgabalos iemaldijas reti, un, ja tas notika, tas kluva par istu notikumu un svetkiem Oldwidge iedzivotajiem. Un tie tirgotaji, kas zinaja par ipasumu un Kunga gaumi, meginaja nemt lidzi drukatus izdevumus, zinot, ka sajas vietas sada veida preces bus pieprasitas. Parasti vini pasi ieradas pie muizas vartiem, tacu bija pagajusi vairak neka divi gadi, kops neviens no viniem sajas dalas neparadijas. Iespejams, vinus nobiedeja baumas, ko aizsaka nekaunigi kalnu sparni. Un varbut pats Montijs pieleja ellu ugunij, runajot par savam blenam ciemata. Vietejie iedzivotaji butu skeptiski pret visu nopietnu, kas nak no vina mutes, bet stasti par spokiem no sveta mulka, ja, tas viniem patik. Bet tam nevajadzeja atbaidit tirgotajus. Dzenoties pec sudraba, sadi cilveki ir gatavi doties uz elli, nemaz nerunajot par manam durvim. Tas ir divaini. Un tas nav kartiba.