Pazudu??s dv?seles. Vec? mui?a

– Sos sudraba krustus iesvetijis pats biskaps Godeskalcs. Viniem ir ipasas pilnvaras. Es tos atvedu uz sim vietam ka davanu tiem draudzes locekliem, kuri ipasi dedzigi kalpo Dievam. Starp citu, tadu seit nav daudz. Netirs cilveks nevares ieklut telpa, kur ir vismaz viens sads krusts. Ari jums tas bus janesa visu laiku, Karpentera kungs. Jus un jusu darznieks. Ar sadu krustu palidzibu pat parasts cilveks var iesvetit udeni: vienkarsi nolaidiet taja relikviju un izlasiet lugsanu “Musu Tevs”.

"Es nedomaju, ka tas palidzes, es neticu Dievam," Kungs atbildeja pilnigi mierigi un pat pazemigi.

"Un es vairakkart esmu teicis savam saimniekam, ka ir liels greks atteikties no Dieva." Liels greks, liels greks,” darznieks noblava.

"Es neatteicu, Montij." Es vienkarsi nekad tam neticeju.

– Vai jus esat kristits, galdnieka kungs? – dialoga iejaucas priesteris.

– Tapat ka visas. Mana mate mani kristija dzimsanas bridi, tomer es nekad neesmu izcelusies ar dievbijibu. Pat berniba.

"Tomer tas ir labak neka tad, ja jums vispar nebutu nekada sakara ar baznicu." Tas Kungs ir zelsirdigs: Vins piedos visus grekus, ja cilveks patiesi nozelo izdarito. Ielaidiet Raditaju sava dvesele. Tas palidzes padzit launumu, kas slepjas arpuse.

Galdnieks smagi noputas un nomurminaja:

– ES meginasu.

– Montij, iznem no somas zalo stikla pudeli. Ja, ja, tiesi vina.

"Smagi," nomurminaja darznieks.

Tevs Jakovs uzmanigi panema no vina trauku un atkorkeja vaku: gaiss smarzoja pec viraka, citrusaugliem un kaut ka cita. Kaut kas pazistams un taja pasa laika netverams.

"Sveta ella no pasas Jeruzalemes," vins paskaidroja, "jums japievieno dazi pilieni katrai lampai." Un atkartojiet so darbibu katru vakaru nedelu. Velak tadas lampas karinasim darza. Ta ir uzticama aizsardziba pret launajiem gariem: neviens demons neuzdrosinas paradities sadas lampas gaisma. Tagad ejam uz pagrabu, mums japasteidzas. Lidz pusnaktij atlicis pavisam maz laika.

Ta Kunga kalps iesvetija visas pirma stava telpas, ari vina pagrabu. Vins tikai mirkli uzkavejas viesistaba, verigi skatidamies uz gleznu, kas karajas virs kamina. Tad vins uzkapa labaja sparna, kur bija vairakas istabas, tostarp Galdnieka gulamistaba. Ipasuma ipasnieks negribigi ielaida ieksa Jakova tevu, atstajot Montiju aiz durvim.

Masiva melnkoka gulta, parklata ar spalvu gultam, atradas blakus milzigam drebju skapim, kura grebtie rokturi vien maksaja veselu bagatibu. Pie griestiem karajas kristala lustra, lidziga viesistaba esosajai, bet mazaka. Tualetes galds ar pilna auguma spoguli, persiesu paklajs ar religiskiem rakstiem, aizkari, kas izsuti ar zelta pavedienu – priesteris ar zinkari apskatija situaciju. Pamaniju, ka uz vienas no sienam, skiet, trukst gleznas – saja vieta virsma bija nedaudz gaisaka.

Tas viss neizbega no Karpentera skatiena:

"Laiks negaida, tev Jakov," vins nepacietigi nomurminaja.

Priesteris pamaja ar galvu, veica ceremoniju un izgaja no gulamistabas. Tad vini tris devas uz savrupmajas kreiso sparnu. Visur seit bija redzamas pamestibas pedas: bieza puteklu karta uz izbalejusajiem paklajiem, kuriem ieprieks bija spilgti sarkana krasa; kozu saesti aizkari uz logiem; apzalumoti bronzas durvju rokturi. To visu no tumsas izrava darznieka nesta lampas blava gaisma.

"Man nav pietiekami daudz speka, lai uzturetu seit kartibu," Karpenters nomakts noputas, pamanijis priestera apmulsuso skatienu, "laiks dara savu."

– Kas te bija agrak? – vins jautaja.

– Lorda Darkfilda biroji. Vins bija kaisligs cilveks, izprata zinatni, lasija, macijas valodas. Seit ir biblioteka, – Karpenters ar lielam grutibam atsledza sledzeni un atvera durvis, – vins seit pavadija daudz laika.

Istabas vidu staveja masivs melnkoka rakstamgalds. Tevs Jakovs pienaca tuvak: uz galda guleja sabojati dzelteni papiri, kas klati ar mazu rokrakstu. Vins atnesa lampu un bija parsteigts:

– Hmm, skiet, latinu valoda! Bet kaut kas neparasts! Es to nevaru saprast,” priesteris pacela kaudzi dzeltenu palagu un taja pasa mirkli tie parvertas puteklos.

– Lordu Eliotu intereseja medicina, – Karpenters lietiski atbildeja, – un vins brivi runaja latinu valoda. Gramatas bija vina elements.

Priesteris pamaja majas ipasniekam un saka lasit lugsanu. Vins visu saprata bez vardiem: vins pievienoja lampai dazus pilienus svetas ellas un atstaja to uz galda. Liesma saka mirdzet ar daudzkrasainam nokrasam: zalu, zilu, tumssarkanu. Priesteris, noskaitot lugsanu, pacela svetita udens pudeli, lai apkaisitu plauktus, bet Karpenters vinu piekava. Vins izleca uz prieksu un, izpletijis rokas, kliedza:

– Tas ir aizliegts! Hoz… Lords Darkfilds aizliedza pieskarties gramatam, vel jo mazak liet uz tam udeni! – tad turpinaja mierigaka toni, – logs, galds, sienas, griesti, jebkas, bet ne gramatas. Si ir atmina par vinu, ludzu, neaiztieciet tos.

Tevs Jakovs piekrita sim lemumam, lai gan vina uzacis sacelas, ieraugot sadu reakciju. Pabeidzis ritualu, vins iemerca krustu pudele ar svetita udens paliekam un atstaja to uz galda.

Nakama istaba izradijas senlietu noliktava: daudzas kastes, lades, figurinas no keramikas, vara nikela un porcelana, bronzas piekarini, svecturi, smilsu pulksteni un udens pulksteni, senas gramatas, rotaslietas, ieroci, brunas un sen pazudusi prieksmeti. un aizmirstas civilizacijas, kuru merki priesteris vareju tikai nojaust, ka te pietruka.

“Kungs Eliots daudz celoja un atveda sos… to visu no saviem celojumiem. Un man nekad nebija pietiekami daudz laika, lai sakartotu lietas.

– Zinkarigs. Loti interesanti.

Priesteris veica ritualu un, izgajis no pagaidu noliktavas, izgaja koridora. Vins noradija ar roku uz ta talako galu:

– Skiet, ka tur ir vel viena istaba.

"Diemzel man nav atslegas," Karpenters paraustija plecus, "mes nevaresim tikt ieksa."

– Kam tas ir?

– Palika pie kadreizeja savrupmajas ipasnieka.

– Kas ir ieksa? – jautaja tevs Jakovs.

– Es nekad tur neesmu bijis. Lords Darkfilds nevienam nelava tur ienakt.

– Bet vai tu vispar zini, ko vins tur darija?

– Noteikti. Tas nebija noslepums. Aiz sim durvim ir laboratorija. Reagenti, skabes, sarmi, instrumenti – lords Eliots parupejas, lai neviens nejausi netiktu ievainots. Tapec tika veikti piesardzibas pasakumi.

Priesteris klusedams devas uz durvim: melns metals, ar daziem rakstiem un uzrakstiem uz virsmas. Nepareizaja lampas gaisma to bija gruti saprast, bet tevs Jakovs bija gandriz parliecinats, ka si ir ta pati latinu valoda, ko vins redzeja uz papira lapinam biblioteka. Vins neatrada ari rokturi vai atslegas caurumu.