Pazudu??s dv?seles. Vec? mui?a

– Montij, pasaki viesim, ka galds ir klats. Laujiet vinam pievienoties jums vakarinas. Un tu ari.

Darznieks taja laika atradas viesistaba un skatijas uz bildi, kas karajas pie sienas. Taja bija attelots 27–30 gadus vecs jauns virietis ar nedabiski balu adu, gariem bruniem matiem lidz pleciem un tumsam acim. Vins bija gerbies melna uzvalka, kas bija izsuts ar sudrabu. Ar vienu roku virietis atbalstijas uz spieka ar kloki galvaskausa forma, bet ar otru glastija savu suni, zelta retriveru.

"Tikai minuti, mans kungs," vins atbildeja, izdzirdot saimnieku, un devas uz viesu istabu. Vins klusi pieklauveja, tad atkal un atkal. Beidzot durvis atveras, un darznieka skatiena prieksa paradijas priesteris.

– Kas noticis, Montij? Esmu noguris no brauciena un velos atpusties, pirms ir nepieciesami mani pakalpojumi.

– Piedod, svetais tevs. Saimnieks aicina uz vakarinam.

– Hmm, pasaki vinam, ka es tulit busu klat.

* * *

Kad tevs Jekabs ienaca virtuve, vins ieraudzija Karpenteru sezam pie galda. Vins, nepieceloties, ar imperativu zestu noradija uz kreslu, kas staveja galda otra gala. Priesteris pamaja ar galvu un apsedas. Vina prieksa bija skivis ar vistas stilbiniem un kartupeliem, dasni parkaisits ar zalumiem, ka ari glaze vina.

– Montij, atnes no viesistabas kreslu un apsedies blakus tevam Jakovam. Sis ir tavs ediens,” Kungs noradija ar pirkstu.

– Vai tas tiesam ir iespejams? Pie meistara galda? Tas ir neciena, mans kungs.

– Tas nav saimnieka galds. Seit kalpi vakarinoja, kad muiza vel bija kalpi,” vins noputas. "Tapec es atvainojos par trucigajam vakarinam, svetais tevs." Man nav pavara, man jatiek gala pasam.

"Nekas, nekas, Karpentera kungs, man ari nav kalpu, un es kops bernibas esmu pieradis pie pieticiga ediena." Tikai es neredzu maizi uz galda.

"Ja jus to nepanemat sev lidzi, es baidos, ka ipasuma nav ne kripatinas."

– Tas ir zel.

"Es ceru, ka jums patik viss parejais, svetais tevs, ipasi vins." Tas ir pasa karala cienigs.

Montijs atgriezas ar nepatikamu, griezigu skanu, pakustinaja kreslu un grasijas sakt est, bet priesteris vinu aptureja.

„Vispirms pateiksimies Tam Kungam par vina dasnumu.

Tevs Jakovs lasija lugsanu, Montijs paklausigi gaidija, nervozi norijot siekalas. Muizas ipasnieks uz so darbibu skatijas skeptiski, tacu neuzdrosinajas to partraukt: tagad vinam priesteris bija vajadzigs vairak neka jebkad agrak.

Visbeidzot, izdzirdot loloto “Amen”, darznieks uzbruka edienam ka izsalcis vilks. Vins ar rokam saplesa vistas galu un iebaza to mute. Tadas pasas manipulacijas vins veica ar kartupeliem, tikai pildija tos veselus, mazgajot ar udeni. Kungs nepulejas ieliet kalpam vinu.

To verojot, savrupmajas ipasnieks neapmierinati saviebas, bet kluseja. Vins ari klusiba panema galda piederumus un saka est. Priesteris sekoja piemeram. Kadu bridi valdija klusums, ko partrauca porcelana daksinu klabinasana un darznieka slakstosas skanas. Paedis, Karpenters atliecas kresla un paskatijas uz priesteri. Vins lenam iedzera malku vina un, palukojies uz galda pretejo pusi, sacija:

– Lielisks dzeriens.

– Ta ir patiesiba. Es uzskatu, ka visa Rietumhantersira neviens, iznemot mus, to nekad nav garsojis un nekad vairs nebaudis.

– Tads gods man! Bet pietiek ar prieku, Karpentera kungs. Kapec es esmu seit? Ka man teica prieksnieks, Montijs, sausmigi nobijies, ieskreja ciemata, meklejot mani. Tobrid es biju Rivervuda, kad ieraudziju veco Dzonu vina pedeja celojuma, vins nomira vakar ap pusnakti vai nedaudz velak. Skiet, ka tas ir no salauztas sirds, bet mums seit nav arsta, kas to apstiprinatu.

Un tavs kalps stundam ilgi staigaja pa kapelu, gaididams manu atgriesanos. Man atlika tikai ieskatities vinam acis, lai saprastu, ka ir noticis kaut kas sausmigs. Es uzreiz devos uz sejieni ar vinu. Lai gan Montijs isti neko nevareja izskaidrot. Vins tikai murminaja par kadu zveru vai spoku, bet jus viniem neticat, vai ne, Karpentera kungs? Ka musu Dieva un vina dela Jezu Kristu?

– Ta ir taisniba, tev Jakov. Es neticu daudzam lietam. Ipasi tas, ko nevar redzet, dzirdet vai sajust ka citadi…

– Kungs vienmer ir patiesi ticigo dveseles un sirdis. Un katru mirkli mes jutam vina zelsirdigas rokas pieskarienu,” priesteris vinu partrauca.

"Varbut, varbut," Karpenters nervozi atbildeja, "bet es neesmu ticigs, un acimredzot vina roka man nekad nepieskarsies." Bet pagajusaja nakti es redzeju un sajutu kaut ko tadu, kas neradija saubas par notiekosa realitati. Klausies mani, svetais tevs…

* * *

Kad Lords pabeidza savu stastu, pulkstenis viesistaba nosita desmit sitienus. Priesteris, kurs visu so laiku nebija nolaidis acis no vina, nolaida acis uz vina glazi. Vins iedzera vienu lielu malku un teica:

– Neparasts stasts. Tam patiesam ir gruti noticet. Bet ka Dieva kalps es loti labi zinu, ka Velnam var but dazadas formas un izskats. Un es atradisu kaut ko preti Tumsas kalpiem. Tagad mes iesvetisim visu savrupmaju, lai spoks neuzdrosinas ienakt, un pec tam atkartosim ritualu arpuse.

"Pirmo reizi tas nepalidzeja," noradija Kungs.

"Bet tas kadu laiku aiztureja spoku," tevs Jakovs atcirta, "mes nezinam, kas tas ir par demonu un kads tam ir speks." Turklat pedejo reizi tu mani nelaidi savrupmaja. Nemelosu: man nav pieredzes rikoties ar kaut ko lidzigu, si ir pirma reize, kad sastopos ar tik acimredzamu demonisku speku izpausmi. Jums ir izvele, Karpentera kungs, pienemt manu palidzibu un sadarboties manos centienos. Vai ari turpiniet saubities un vinus izsmiet. Un saubas ir velna iecienitaka nepilniba. Caur tiem Melu princis ieklust dveseles un iegust varu par tam,” vins pabeidza.

– Labi. Tev taisniba, svetais tevs. Tas ir manas intereses. Ludzu, piedod man, ja es tevi kaut ka aizvainoju. Saksim darbu, pirms pienak pusnakts un si butne atgriezas.

Priesteris pamaja ar galvu, piekritot vina vardiem:

– Sagatavojiet man ellas lampas, Karpentera kungs, mums vajadzes daudz gaismas. Pievienosim viniem sveto ellu, ta mums palidzes. Saksim no sejienes.

Tevs Jakovs devas uz viesu istabu un iznaca ara ar divam somam rokas: vienu mazu – tur kaut kas dzinksteja, vins patureja sev, otro – lielo, kas izdvesa grabosu skanu – iedeva darznieks:

– Svetais udens, esi uzmanigs, nelauz to. Sekojiet man.

Lasot lugsanu latinu valoda, tevs Jakovs virtuve uztaisija krusta zimi, iznema no somas pudeli, kuru Montijs izpalidzigi vinam pasniedza, un apsmidzinaja sienas ar svetu udeni. Ari krusta forma.

– Galdnieka kungs, man vajag blodu, blodu, skivi vai vazi, vispar jebkuru trauku, kura var ietilpt udens.

Virietis gribeja uzdot jautajumu, bet priesteris paskatijas uz vinu tik loti, ka vins pardomaja. Vins iznema no skapja porcelana skivi un klusedams to pasniedza. Vins izleja no pudeles atlikuso skidrumu un no maza audekla maisina iznema krustinu. Vins pieskaras tai ar lupam un uzmanigi nolaida svetitaja udeni.