Pazudu??s dv?seles. Vec? mui?a

"Mums ir nepieciesams iesvetit visas savrupmajas telpas, preteja gadijuma Velns atradis robu musu aizsardziba," vins spitigi atkartoja.

"Es neko nevaru darit, svetais tevs." Si ir stura istaba, un tai nav logu. Nedomaju, ka radijums caur to tiks ieksa. Turklat sis durvis ir seit.

– Tu esi ka naivs berns! – priesteris neiztureja, – tu runa par tadam lietam, saki, ka pats savam acim redzeji spoku un doma, ka kads metala gabals to notures? Tikai Dieva speks var vinu apturet! Un sim nolukam man ir nepieciesama piekluve katrai telpai!

"Iesvetit durvis, iesvetit gaiteni, tevs Jakov," Karpenters mierigi atbildeja, "mes joprojam nevaresim tikt ieksa."

Uzmetis virietim neapmierinatu skatienu, priesteris paraustija plecus, it ka sacidams “lai ta butu”, un keras pie lietas. Montijs, kurs visu laiku bija klusejis, ar tricosu roku pasniedza vinam vel vienu trauku ar sveto udeni. Darznieks bija neparprotami nervozs, atrodoties pamestaja majas sparna.

Baznicas kalpotajs pie durvim pielika krusta zimi, un, tiklidz no vina lupam izkrita pirmie lugsanas vardi, no arpuses atskaneja gaudosana. Kauciens iespiedas ieksa, it ka savrupmaja nebutu logu: ar straumi, kas atdzeseja asinis, ta izplatijas pa istabam un gridam, izraisot stikla prieksmetu grabesanu. Darznieks parsteigts nometa pudelu maisu: atskaneja saplisusu stikla skana. Priesteris parmetosi paskatijas uz vinu, bet neko neteica, turpinaja lasit lugsanu.

Galdnieks satvera vina elkoni un atri sacija:

"Vins ir seit, svetais tevs, atri ejam leja."

Priesteris neapmierinati paskatijas uz vinu un nokratija vinu no rokas ka kaitinosu kukaini:

"Man japabeidz rituals, netraucejiet man, Karpenter."

Vins skreja pa koridoru, Montijs vinam sekoja. Tevs Jakovs pabeidza lasit lugsanu. Majas saimnieka atstato lampu vins parvietojis uz durvim, iepilinot tajas paris ellas piles. Tad vins devas uz kapnem. Kaukasana jau ir pieklususi. Taja bridi viesistaba pulkstenis sita stundu pec pusnakts.

Priesteris atrada Karpenteru stavam ieejas prieksa: vins ar ieroci temeja uz durvim. Montijs staveja vinam aiz muguras un, zobus klabedams, bailes tricedams.

Vins piegaja pie viniem un izstiepa plaukstu: uz tas mirdzeja divi krusu krusti uz stigam:

"Uzvelciet to un nekad nenovelciet," tevs Jakovs teica autoritativa toni. – Es pabeidzu savu darbu. Kas tev ir?

"Vins ir tur, aiz durvim," Karpenters klusi atbildeja, "paslepies un gaida." Vai tu vinu dzirdi?

Priesteris lenam piegaja pie loga, paskatijas ara un atkapas: paklupa aiz sutanas malas, vins nokrita atmuguriski. Loga paradijas zvers: liesmojosi sarkanas acis skita cauri ieksa esoso cilveku dveselem; No atkailinatiem baltajiem ilkniem pileja indigi zalas siekalas. Vins pacela galvu un atkal auroja ar nedabisku navei lidzigu gaudosanu. Ta noteikti gaudo pati Nave, domaja priesteris, kad kadam izdodas izbegt no vinas kaulaino roku apskavieniem.

"Montij, palidzi Svetajam tevam piecelties," Karpenters paveleja. "Un tu, necilveks," vins pagriezas pret zveru, "nac!" Meginiet nakt ieksa, un es atkal izturesos pret jums!

Spoks nurdeja, vicinaja asti no vienas puses uz otru, gatavojas lekt, tacu peksni mainija nodomus un pazuda miglas makoni, kas piepildija zalienu. Tas bija tevs Jakovs, kurs piegaja pie loga, satveris rokas milzigu sudraba krustu un lasijis lugsanu. Kad vins teica "Amen", vins pagriezas pret Karpenteru un sacija:

"Vins atkapas, kas pierada butnes demonisko dabu." Esmu dzirdejis legendas un pasakas par spokiem… bet lai pats to redzetu… Lai zelsirdigais Kungs glabj musu dveseles…

* * *

Kungs pamodas, sezot uz kapnu pakapieniem. Netalu guleja Montijs tik neerta poza, ka bija gruti iedomaties, ka cilveks varetu pat ta gulet. Galdnieks saka izmisigi taustities pec sava pistoles. Un tad es pamaniju pie loga stavam priesteri un vinam blakus vina ieroci.

"Es to noliku," vins paskaidroja, "lai jus nejausi nevienu nenosautu, kamer gulat." Zvers vairs neparadijas, migla noskaidrojas lidz ar pirmajiem saules stariem. Es visu nakti neesmu gulejis ne mirkli, Karpentera kungs, man vajag atpusties un atgut spekus. Pamodiniet mani pusdienlaika," tevs Jakovs pamaja ar galvu uz zaliena pusi, "mums vel ir daudz darama."

* * *

Pie durvim klusi klauveja. Tad atkal un atkal, skalak un uzstajigak. Priesteris atvera acis un saviebas no galvassapem. Specigais klauvejiens to tikai pastiprinaja.

"Es tagad iznaksu," vins kliedza, un iestajas klusums.

Interesanti, cik ilgi es guleju, vins domaja. Un kapec tik labi smarzo?

* * *

Kungs lika uz skivjiem olas un bekonu, kad tevs Jekabs ienaca virtuve. Smakas lika pedejam mute udeni.

– Ak, svetais tevs! Tatad Montijam tomer izdevas tevi pamodinat. Pulkstenis jau sen sita divpadsmit. Pabrokastoju, un, kamer es iesu, es staigasu pa teritoriju.

– Viens?

– Dienas laika nav no ka baidities. Turklat Montijs ir kaut kur ara: bez vina gadibas krumi pasi neapcirps.

* * *

Pulkstenis bija divi pecpusdiena, kad Karpenters un Montijs atgriezas. Priesteris vinus gaidija netalu no galvenajam kapnem, nepacietigi staigadams no vienas puses uz otru. Tos ieraudzijis, vins iesaucas:

– Seko man!

Ipasuma ipasnieks un vina kalps apmulsusi vinam sekoja vannas istaba.

– Piepildiet to lidz malam, – tevs Jakovs paveleja, noradot uz vara fontu, – un jums vajag vairak gaismas. Kapec seit ir tik tumss?

“Ja tu nolemi nomazgaties, svetais tevs, tad tagad tam nav istais laiks,” neapmierinatibu pauda Kungs. – Turklat tas nav paredzets viesiem. Vai ari jus velaties izspiest spoku, gulot karsta udeni un dzerot vinu?

Priesteris parsteigts paskatijas uz virieti un mierigi atbildeja:

"Man vajag svetito udeni, daudz svetudens, lai aizstatu to, ko Montijs salauza."

Darznieks skumji pamaja ar galvu un asaraina balsi teica:

– Montijs ir neuzmanigs, Montijs ir neveikls…

"Viss kartiba, mans dels," priesteris teviski apskava darznieku. – Piepildi pilnu vannu ar udeni, un es to svetisu. Ar to pietiek darzam un joprojam paliks rezerve. Atrodi man piemerotus traukus: pudeles, spainus, kaut kadus podus. Mes nevilksim vannu ara. Un pat ja mums tas izdotos, es negribetu to sabojat – izskatas pec makslas darba.

– Nav parsteidzosi. Lords Darkfilds to atveda no kaut kur austrumiem. Skiet, ka ta ir vieteja valdnieka atlidziba.

– Ja, interesants veids, ka izteikt pateicibu.

– Kungam loti patika iet vanna. Vins pasmineja, sakot, ka tada veida nomazga no sevis laboratorijas netirumus.

"Bet mes tagad nesmejamies." Saksim pie lietas.

* * *

Priesteris aizvera durvis, uzlika lampu uz kumodes, mirkli vilcinajas, domadams, vai nevajadzetu aizdedzinat vel vienu – to, kura bija svetita ella, bet nolema to neteret. No halata krokam vins iznema krustu, ar kuru vakar vakara bija izdzinajis regu, un, atrotijis sutanas piedurknes, uzmanigi nolaida to udeni. Tad vins nometas celos vara vannas prieksa un, salicis plaukstas, gandriz klusi saka lugties.

Durvis nedaudz atveras, un ieksa ieskreja caurveja, kas nodzesa lampu. Pec melnraksta Montijs ieskreja ieksa ar apmierinatu smaidu seja un divus udens spainus rokas.

"Svetais tevs, udens," vins teica.

Ta Kunga kalps smagi noputas, piecelas no celiem un atbildeja:

"Es tev teicu, lai netrauce mani, kamer neesmu pabeidzis." Teicu ari, ka udens jau ir gana. Noliec surp spainus un, dieva del, mani vairs netrauce. Un, Montij, – vins teica pec tam, kad aizejosais darznieks, kura seja bija palicis smaids, – iededziet man lampu.