Pazudu??s dv?seles. Vec? mui?a

* * *

Ir pagajusi tiesi nedela kops pedeja incidenta, un satraukums ir gandriz pametis Kunga domas. Montijs joprojam bija igns un runigs, bet tagad tas neskita tik slikti. Vins turpinaja kopt darzu, un tas ar pateicibu atbildeja uz vina rupem: uzziedeja jaunas pukes, auglu kokiem paradijas olnicas, gliti noplautaja zale civinaja sienazi, bet diki priecigi pluncajas iepriekseja saimnieka atnestas zelta zivtinas. . Ta Kunga dvesele visa saja krasnuma atrada ilgi gaidito mieru un klusumu. Septitaja diena, kad ipasumu apnema tumsa un spozi spidosas ugunspukes-laternas izleja apkart siltu dzeltenu gaismu, vins beidzot izladeja ieroci, piekara to pie sienas un atstaja savu posteni loga prieksa. Vins aizvera aizkarus, izsledza ellas lampu, novilka cibas un devas gulet. Es apsedos ar segu un domaju: "Varbut tomer japateicas tevam Jakovam?"

* * *

Ogles kamina jau sen bija satumsusas un tikai reizem uz mirkli uzliesmoja un tad atkal nodzisa. Kaut kur taluma iespera zibens, un pec minutes savrupmaju sasniedza apslapets perkona klakskis. Saka lit: sakuma bikli, tad arvien stiprak. Lietusgaze ar caurspidigiem pirkstiem klauveja pie muizas logiem. Bet tas ne mazakaja mera netrauceja gulet tas vienigajam iemitniekam.

Kungs mierigi atputas gulta, un tikai Dievs zinaja, kadus sapnus vins redz. Dzivojamas istabas pulkstenis sita vienpadsmit, divpadsmit un pec tam stundu pec pusnakts. Virietis izdvesa skanu, kas skaneja ka starp skalu snukstu un kraksanu, un apgriezas uz otru pusi. Vetra kluva arvien specigaka. Zibens iespera loti tuvu, apgaismojot visu apkartni ar spilgti baltu zibspuldzi. Perkons bija tik specigs, ka muizas logi grabeja. Kungs nodrebeja un pamodas: ar refleksivu kustibu vins sniedzas pec pistoles, bet neatrada. Atjedzis, vins atviegloti noputas, noslaucija sviedrus no pieres un… dzirdeja no arpuses nakam draudigu suna gaudosanu.

Si gaudosana lika viriesa asinim sastingt venas: vinpus kapa bija kaut kas citads, it ka pati nave izsauktu no atverta kapa. Vins nonema ieroci no sienas un atrava aizkaru. Uz zaliena majas prieksa baltuma makoni staveja melns suns, kura acis dega indigi zala uguni. Un, lai gan istaba bija pilnigi tumss, un cilveku vienkarsi nebija iespejams redzet, suns pagrieza galvu vina virziena, atvera muti un atkal auroja. Un tad vins metas uz prieksu, lecot pari galveno kapnu pakapieniem. Kungs dzirdeja specigu triecienu pa durvim, kas satricinaja visu maju.

Nokapis leja, apaksvela, nespedams neko izmest par pleciem, tricosam rokam pieladeja ieroci, nometot paris patronas uz gridas. Dzirdeju, ka zvers gaja durvju prieksa, ar nagiem skrapeja akmeni un ruc ka velns. Noradijis mucu pret ieeju, Kungs gaidija. Uz bridi viss norima un klusumu partrauca tikai lietus skana. Un tad maju satricinaja vel viens sitiens.

– Ta tas ir, necilveks! – Kungs iesaucas, skatidamies uz supojoso lustru virs galvas, – sis zvers te visu iznicinas!

Vins pieskreja pie durvim, atvera visas sledzenes, atrava tas vala, negaidot no sevis tadu veiklibu, un zibens atruma atgriezas atpakal, paversdams pistoles uzpurni uz izeju.

– Nac, radijums, nac surp, es aicinu tevi maja.

Suns paradijas no baltas miglas makona zaliena: vins panema skriesanas startu, sausmigi klikskinot ilknus, no kuriem pluda ta pati migla. Kungs, zobus sakodis, iznaca vinam preti un nostajas durvis: dzivnieks ar neticamu atrumu parvareja kapnes un uzleca virietim.

Virietis nospieda abus sprudus, un tumsa plosijas sautenes salvete. Zvers, izdarijis kuleni, nokrita uz kapnem, noasinojot kaut ko lidzigu zalganam asinim. Ipasuma ipasnieks steiga parladeja ieroci, domadams izbeigt elles narstu. Tomer tam nebija lemts notikt: miglas makonis pacelas augstak lidz pakapieniem un apnema radijumu. Pec nejausibas principa izsavis tumsa, Kungs steidzigi atgriezas maja un, to nemanot, tricosam rokam sakrustoja. Tad vins parladeja ieroci, apsedas uz gridas iepretim ieejai, pavera temekli tur un, nenoversdams skatienu no durvim, turpinaja gaidit.

* * *

Kad pirmie saules stari pieskaras ozola galotnei, kiegelu majas durvis nedaudz paveras un paveras Montija nekopta galva. Darznieks piesardzigi paskatijas apkart, tad izgaja ara un klejoja uz savrupmaju. Savas rokas vins satvera teva Jakova davinato krucifiksu. Uzkapis pa kapnem, vins uzmanigi paskatijas ara pa logu un ieraudzija neparastu ainu: saimnieks guleja supulkresla, stavot preti ieejai. Zem segas, ar kuru vins bija apsegts, vareja saskatit pistoles konturas.

Montijs klusi pieklauveja pie loga. Bet pat ar so kluso skanu pietika, lai Kungs lektu un verstu pret vinu ieroci. Sapratis, ka tas nav spoks, bet dzivs cilveks, vins piegaja pie durvim, atsledza tas un nomurminaja:

– Nac ieksa, Montij, atri.

Vins atri aizvera durvis un atgriezas sava vieta. Vins uzmanigi paskatijas uz darznieku, kurs, skatidamies uz Skolotaju, klusi kustinaja lupas, it ka lasitu lugsanu.

–Vai tu esi to redzejis, Montij?

"Es neuzdrosinajos skatities, mans kungs." Bet es dzirdeju visu. Atvainojiet! Man bija bail pec savieniem iziet ara un uzzinat, kas ar tevi noticis.

Montijs nokrita uz celiem un, izpludis asaras, aizrapas lidz kreslam, lai apskautu Kunga kajas. Vins maigi pacela vinu no gridas:

– Nu, Montij, viss ir kartiba. Pat bezbailigakais cilveks no kaut ka sada baiditos, nemaz nerunajot par tevi. Vai jus zinat, kas tas bija?

Darznieks paklausigi pamaja ar galvu.

– Un kas?

"Ta bija Nave, mans kungs."

"Tu neesi tik talu no patiesibas," vins domigi sacija. "Man jums ir steidzams uzdevums." Ej uz ciemu un atved so sveto surp. Pastastiet vinam, ka lieta ir nopietna, laujiet vinam panemt lidzi visus instrumentus no templa. Viss, kas var palidzet cina pret Launumu. Un saki vinam, ka Tas Kungs vinam simtkartigi atmaksas par visiem vina puliniem. Pasteidzies, Montij!

"Es negribetu jus atstat vienu, mans kungs."

"Ipasuma vienmer ir jabut kadam." Turklat dienas laika man nekas nedraud. Pasteidzies!

Darznieks riksoja uz vartiem, Kungs vinam sekoja. Vins sekoja vinam ar savu skatienu, lidz vins vairs nebija redzams, un tikai tad norava vartiem kedi. Un tad, ka bija ierasts, vins devas apskatit savu ipasumu. Tapat ka es to dariju katru dienu.

3. nodala. Tevs Jakovs

Pulkstenis viesistaba noskaneja piecas reizes, kad kads paradijas uz lauku cela starp koku rindam. Ipasuma ipasnieks ar blavam acim nevareja saskatit, kas ir sie tuvojosie cilveki. Bet vins noteikti zinaja, ka tas ir Montijs un priesteris. Un es nekludijos. Nakot leja pa kapnem, lai sagaiditu viesus, es redzeju, ka darznieks ripinaja sev prieksa ratus, virsu parklatus ar audeklu. Vins vareja tikai nojaust par ta saturu. Tevs Jakovs gaja aiz muguras. Un, ja Montijs neizskatijas pec viriesa, kurs bija gajis paris judzes bez apstajas, tad priesteris izskatijas pec dzita zirga.

– Esi sveicinats, svetais tevs. "Es priecajos, ka jus atsaucaties uz manu lugumu," Kungs izspieda.

Smagi elpodams, Kunga kalps ar abam rokam satvera vartu dzelzs restes, ievilka elpu un sacija:

– Vairak ka Montija lugums. Vins bija loti neatlaidigs. Jus varat but pilnigi atklats pret mani, Karpentera kungs. Mums nevajag liekulibu. Es darisu savu darbu, jo tas patik Dievam un manai sirdij. Bet ne jusu, bet Montija un ciema iedzivotaju del.

Galdnieks neapmierinati saviebas un noradija uz ipasumu:

– Ja ta, tad iesim maja, driz klus tumss. Mums saja laika nevajadzetu but ara. Monty, tu ari. No sis dienas jus gulat ieksa, kalpu nama. Tada veida bus drosak. Visiem.

* * *

Darznieks ieveda priestera lietas maja, viesu istaba. Ta atradas muizas kreisa sparna pirmaja stava tiesi zem bibliotekas. Ipasuma ipasnieks aizsledza visas sledzenes, parbaudija visas durvis, bet neaizvera aizkarus: butu vieglak uzraudzit, kas notiek zaliena. Es iededzu virtuve sveces un ellas lampas. Tad vins iznema tiru baltu galdautu un parklaja ar to virtuves galdu. Vins uzlika trauku ar kuposiem varitiem kartupeliem, ceptu vistu un divas glazes. Vins nokapa vina pagraba un atnesa puteklainu tumszala stikla pudeli. Es noslauciju etiketi ar plaukstu. Chateau Margaux 1787, ists dargakmens, vins domaja. Celi vienaudzi no pasas Londonas tadu lietu nenoniecinatu. Un tagad es vinus pacienasu… Vins rezigneti pamaja ar roku, bet negaja pec cita vina. Vins piepildija glazes un, neizejot no virtuves, sauca darznieku: